Cerību ceļš

...cerību ceļš- tā raksturo zilo krāsu. Viena no manām viss mīļākajām krāsām. Zilā krāsa mani nomierina. Man patīk iegrimt zilas krāsas segās , spilvenos un palagos , kad gribu mieru un stabilitāti. Sajūta, kā debesīs. Kad saulīte spoži spīd un zāle zaļāka. Man patīk lūkoties tālēs zilajās , debesīs, jūrā.... Relaksēties, aizmirst ikdienas steigu, bēdas, visu slikto, sakārtot savas domas. Iedziļināties sevī.
Debesszilā krāsa simbolizē aizsardzību, mieru un iedvesmu.
Tieši tāpēc man top mani zirgi. Viss zils. Cerību krāsā. Kā ieraudzīju, uzreiz sapratu, man vajag tagad un tūlīt. Tiekot pie komplektiņa..ai kā nevarēju nociesties un sagaidīt vakaru, kad bērni pabaroti, nomazgāti un nolikti čučēt, lai ķertos klāt šūšanai. Balti zirgi jūras ( a varbūt okeāna) krastā. Man šī bilde asociējas ar kaut ko gaišu, labu, mīļu. Ar ko stipru, stabilu, gudru- kā zirgi..un cerību....zilu, zilu...viss zils....
Darbiņa gala rezultāts būs 44 x 57 cm. Šuju uz gaiši gaiši zilas 14 aidas.
Cik izmeklējos interneta plašumos, nekur neatradu jau izšūtu šo bildi. Tākā tas nav GK, bet ķīniesu ražojums, baiļojos par gala rezultātu, vai maz sanāks kas. Tāpēc sāku šūt no vidus- zirgu. Ilgi nevarēju saprast,veidojas zirgs, vai vienk krāsu mudžeklis. Pateicoties vīra uzmundrinājumiem- šuj, šuj, izšuj visu zirgu un tad čīksti..sanāk, nesanāk... esmu izšuvusi gandrīz visu zirgu un sapratusi, ka jā...būs man zilie cerību zirgi :)

............

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados,
esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām
mašīnās, kurām nebija
drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas
košās
krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu
zāļu
pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad
netaisījās
ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no
plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem
un gultņiem no
izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,
atcerējāmies, ka
aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās
ievelties dzelošos
krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu,
atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu
neviens
nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti
iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus,
un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai
un vienīgi mēs
paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens
nepalika resns, jo
mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles
dzēra vairāki
cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu
konsoļu, CD, 165 TV
kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju
skatīties multeni,
jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus
sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem
strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un
pļāpājām, par ko vien
gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie
durvīm vai
vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši
cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs
vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām
ābolus no
kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs
kaut reizi ir
pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika
pieņemti
komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens
puisis
pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā
ar problēmām
un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums
bija izvēles
brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,
atbildība, un mēs kaut kā
vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no
šīs paaudzes,
tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās
līdz tam
laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām,
mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas
mikroviļņu
krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3
cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,
ka viņiem
nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona
zvaniem tā,
it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un
ej atpakaļ,
lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies
internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es
P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus.... :)

...aiz varavīksnes tilta....

Jūs esat redzējuši varavīksni? Debesu daļa aiz tās saucas- AIZ VARAVĪKSNES TILTA. Kad mājas mīlulis mirst, runā, ka viņš aizejot aiz varavīksnes tilta. Tur ir pļaviņas un pakalni visiem mūsu mazajiem brāļiem, lai viņi varētu spēlēties un priecāties kopā. Tur ir daudz ēdiena, ūdens un saules, lai viņiem visiem būtu silti un ērti. Visi dzīvnieki, kuri šeit bija veci vai slimi, tur atkal kļūst veseli un enerģiski, tie, kuri ievainoti vai sakropļoti, atkal ir dzīvespriecīgi kā tajās aizgājušajās dienās.
Visi dzīvnieki ir laimīgi un apmierināti. Tikai viņi visi skumst pēc tā, kurš bija viņam pats mīļākais un kurš ir palicis tur – tajā pusē. Visi tur spēlējas un draiskojas kopā, bet pienāk diena, kad kāds no viņiem sāk skatīties tālumā, viņa acis spīd, skatiens kļūst saspringts, ķermenis sāk vibrēt no nepacietības. Viņš skrien prom no pārējiem, lido pa zaļo zāli, kājas viņu nes arvien ātrāk un ātrāk.
Jā, Jūs esat pazīts. Kad jūs abi satiekaties, apķeraties pēc ilgas šķiršanās, tad nekas vairs nespēs jūs šķirt. Laimīgi skūpsti klāj jūsu seju, Jūsu roka atkal glāsta mīluļa galvu, jūs atkal skatāties viņa ačelēs kā tajā aizgājušajā, bet nekad jūsu sirdī neaizmirstajā dzīvē. Un jūs šķērsojat Varavīksnes tiltu divatā....

Nu nedrīkst mani laist vienu pašu uz veikalu pēc piena un maizītes, it sevisķi, ja tejā pašā ēkā atrodas veikals "Kumode":DDD Nespēju paiet garām neieejot un vēl jo vairāk nenopērkot kādu nieku :) Tā tiku pie diviem maziem izsūšanas komplektiņiem :) Tā, pa diviem vakariem man tapa divas mazas puķu glezniņas. Mazie ramīši nāca klāt komplektā :)
Mini ziediņi jau atraduši savu vietu pie sienas, tik tagad saprotu, ka man ar divi ir par maz...trīs lietas labas lietas, vajag trešo :)))

Dažreiz gadās tā, ka ne visas lietas notiek, kā gribētos vai kā tām vajadzētu notikt.
Bet ja tev ir ticība, tad tev jātic arī tam, ka ikviens rezultāts ir domāts tev un tavam labumam.
Bet par to tu vari arī kādu laiku nezināt…

Ne vienmēr ir tā, kā liekas.....

Divi eņģeļi ceļinieki nolēma pārnakšņot turīgu saimnieku mājās. Ģimene bija diezgan skopa un atteicās ielaist eņģeļus viesistabā. Guļas vietu viņiem ierādīja aukstā pagrabā. Kad eņģeļi bija uz cietas grīdas iekārtojušies,
vecākais no viņiem ieraudzīja sienā caurumu un aiztaisīja to. Kad jaunākais eņģelis pajautāja, kāpēc viņš to izdarīja, vecākais atbildēja : "Ne vienmēr
ir tā, kā liekas".
Nākošajā naktī eņģeļi nonāca līdz nabadzīga, bet ļoti labsirdīga zemnieka mājām. Patīkamie saimnieki mīļi uzņēma ciemiņus, cienāja ar visu, kas bija
pašiem un nolika gulēt savā gultā.
No rīta, tikko bija uzlēkusi saulīte, eņģeļi ieraudzīja zemnieku un viņa sievu gaužām raudām. Vienīgā govs, kas bija viņu ģimenes vislielākais atbalsts un vienīgais iztikas avots, bija beigta.
Jaunākais eņģelis sāka nervozēt un pajautāja vecākajam, kāpēc viņš pieļāva, lai tā notiek:
- "Pirmajā ģimenē bija viss un tu viņiem vēl arī palīdzēji;
- otrā ģimenē bija trūcīga, bet labprāt mūs uzņēma, bet tu pieļāvi, lai viņu
govs nomirtu."
"Ne vienmēr ir tā, kā liekas" - atkal atbildēja vecākais eņģelis. "Kad mēs gulējām aukstajā pagrabā es ievēroju , ka sienā ir apslēpta manta. Bet tā kā mājas saimnieki bija ļoti skopi un cietsirdīgi, es aizmūrēju caurumu sienā, lai viņi neko neatrastu.
Tad, kad mēs gulējām zemnieka gultā, nāves eņģelis atnāca pēc viņa sievas. Un es piedāvāju sievas vietā govi. Redzi, ne vienmēr ir tā, kā liekas".

.....

.... Varbūt debesis Dievam tam kungam patiešām ir izdevušās, bet... zemi viņš ir saķēpājis....

Č. Dikenss