Ieraudzīt neredzamo

Šis stāsts iespējams ir par tevi un arī par mani un to cilvēku aiz loga, kas tagad šķērso ceļu galvu nodūris ko svarīgu pārdomājot.
Vai zini cik daudz skaistu lietu ikdienā paslīd mums garām nepamanītas? Te es nerunāju par precēm veikalu vitrīnās, par svētku lampiņām um mākslīgām eglītēm, kas tagad ir teju uz katra stūra un tīkamas izjūtas izraisa tik uz mirkli.
Pastāstīšu par viņu – par cilvēku, kas “neredzēja”.
Viņš pamodās no rīta, viss bija pelēks, parasts decembra rīts, drūms un kluss kā jau ziemas rīts, kad nav sniega un samērā silts, cilvēks nopriecājās, ka nelīst un dzēra savu melno kafiju, lai atmostos un dotos uz darbu. Iela jau bija steigas pārpilna, visi kaut kur steidzās, mātes raižpilnas rāva bērnus uz skolu, kādu mazāku droši vien arī uz bērnudārzu, cilvēkam bija vienalga, viņš steidzās un domāja par darbu – laiks ir nauda. Visa diena starp telefona zvaniem, papīriem, runām, līdz beidzot vakars, kad jādodas mājās. Ielas spīd, drīz svētki, cilvēks kļūst drūms, viņam nav pietiekoši naudas, bet svētki tulīt klāt, kā lai pasniedz dārgas dāvanas, ja viņš pelna tik maz. Iela nav gara līdz mājām, sniga sniegs, soļi ir smagi un galva nodurta no ikdienas smaguma, viņam sniegs nepatika, kad pēkšņi viņš dzird dziesmu, skanīgu jautru ar šķību meldiņu. Kas iedrošinās smieties un dziedāt, kad ir tik grūti?
Meitene pāris soļus viņam priekšā, lēca, dejoja un dziedāja, ap kaklu viņai bija sarkana šalle, kas dūrās acīs – kāpēc tā nebija pelēka, cilvēks nošausminājās, kā viņa tā var, kāpēc viņa dzied un priecājas, viņas kurpes ir saplēstas un kurtka veca, bet viņa smaida – par ko tāds prieks, viņš nesaprata, meitene pazuda acu skatam aiz ielas stūra, bet vēl mirkli dzirdēja dziesmu. Vakarā pirms miega cilvēks domāja par meiteni ar sarkano šalli, nespēja saprast kādēļ viņa smaidīja un priecājās un cik dīvainu dziesmu dziedāja “saredzi neredzamo, ieraugi brīnumu”. Smieklīgi vārdi.
No rīta viņš piecēlās un sniga vēl aizvien, baltas lielas pārslas un viņš dungoja dziesmiņu – to pašu par redzēšanu, uz loga palodzes uzlaidās zīlīte un tā nebija pelēkā vārna, kā citu rītu būtu bijis, viņš pasmaidīja, atvēra logu un nolika maizes doniņu. Izgājis uz ielas nesteidzās, izpleta roku pret debesīm un uz tās uzkrita balta sniega pārsla, kas tūlīt izkusa pārvēršoties ūdens pilītē, kurā atspīdēja krāsu varavīksne no ielu apgaismojuma. Cilvēks smējās, pacēla galvu uz augšu un ļāva vējam izpurināt matus, cik savādi pasauli maina smaids un spēja paskatīties uz to savādāk – bez steigas.Ļaudis steidzās ar nodurtām galvām, lamādamies par piesnigušajām ielām, bet cilvēks smējās un dziedāja.