cepumu kaste

Vienkāršs metāla bundulis no cepumiem, ir piedzīvojis savas " ekstrēmās pārvērtības ". Bundulī parasti slēpu šķērītes, pērlītes, podziņas, adatiņas... vienvārdsakot mani loriņi :D Apnika kastes nesimpātiskais izskats :D ņēmu un izdaiļoju :)
Motīviņu šuvu uz 18 aidas ar vienu diedziņu. Ieraudzīju, iekāmjoju un izšuvu... doma bij minku sēdināt uz tašas... šujot domas mainījās un minka tagad sargās manus " dārgumus " :D
Tas saucās, nesākt jaunu procesu, kamēr iesāktie nav pabeigti... :D

Ieraudzīt neredzamo

Šis stāsts iespējams ir par tevi un arī par mani un to cilvēku aiz loga, kas tagad šķērso ceļu galvu nodūris ko svarīgu pārdomājot.
Vai zini cik daudz skaistu lietu ikdienā paslīd mums garām nepamanītas? Te es nerunāju par precēm veikalu vitrīnās, par svētku lampiņām um mākslīgām eglītēm, kas tagad ir teju uz katra stūra un tīkamas izjūtas izraisa tik uz mirkli.
Pastāstīšu par viņu – par cilvēku, kas “neredzēja”.
Viņš pamodās no rīta, viss bija pelēks, parasts decembra rīts, drūms un kluss kā jau ziemas rīts, kad nav sniega un samērā silts, cilvēks nopriecājās, ka nelīst un dzēra savu melno kafiju, lai atmostos un dotos uz darbu. Iela jau bija steigas pārpilna, visi kaut kur steidzās, mātes raižpilnas rāva bērnus uz skolu, kādu mazāku droši vien arī uz bērnudārzu, cilvēkam bija vienalga, viņš steidzās un domāja par darbu – laiks ir nauda. Visa diena starp telefona zvaniem, papīriem, runām, līdz beidzot vakars, kad jādodas mājās. Ielas spīd, drīz svētki, cilvēks kļūst drūms, viņam nav pietiekoši naudas, bet svētki tulīt klāt, kā lai pasniedz dārgas dāvanas, ja viņš pelna tik maz. Iela nav gara līdz mājām, sniga sniegs, soļi ir smagi un galva nodurta no ikdienas smaguma, viņam sniegs nepatika, kad pēkšņi viņš dzird dziesmu, skanīgu jautru ar šķību meldiņu. Kas iedrošinās smieties un dziedāt, kad ir tik grūti?
Meitene pāris soļus viņam priekšā, lēca, dejoja un dziedāja, ap kaklu viņai bija sarkana šalle, kas dūrās acīs – kāpēc tā nebija pelēka, cilvēks nošausminājās, kā viņa tā var, kāpēc viņa dzied un priecājas, viņas kurpes ir saplēstas un kurtka veca, bet viņa smaida – par ko tāds prieks, viņš nesaprata, meitene pazuda acu skatam aiz ielas stūra, bet vēl mirkli dzirdēja dziesmu. Vakarā pirms miega cilvēks domāja par meiteni ar sarkano šalli, nespēja saprast kādēļ viņa smaidīja un priecājās un cik dīvainu dziesmu dziedāja “saredzi neredzamo, ieraugi brīnumu”. Smieklīgi vārdi.
No rīta viņš piecēlās un sniga vēl aizvien, baltas lielas pārslas un viņš dungoja dziesmiņu – to pašu par redzēšanu, uz loga palodzes uzlaidās zīlīte un tā nebija pelēkā vārna, kā citu rītu būtu bijis, viņš pasmaidīja, atvēra logu un nolika maizes doniņu. Izgājis uz ielas nesteidzās, izpleta roku pret debesīm un uz tās uzkrita balta sniega pārsla, kas tūlīt izkusa pārvēršoties ūdens pilītē, kurā atspīdēja krāsu varavīksne no ielu apgaismojuma. Cilvēks smējās, pacēla galvu uz augšu un ļāva vējam izpurināt matus, cik savādi pasauli maina smaids un spēja paskatīties uz to savādāk – bez steigas.Ļaudis steidzās ar nodurtām galvām, lamādamies par piesnigušajām ielām, bet cilvēks smējās un dziedāja.

Klasiskais RR

... tad nu tā, atrādu savus smukos , mīļos lāčus :) pašai gala rezultāts ļooooti patīk, meituce ir sajūsmā.... vēlreiz LIELS paldies meitenēm : merry,sunny, Liiziņa, agii, agucis... bez jums nebūtu tapis šis skaistums. Tagad tik atliek noformēt un pielikt godavietā pie sienas :)

Tējas kastīte...

.... tiku es ar pie tējas kastītes :) iesakumā kastīte bija domāta- a kas to vairs atceras :DDD , pirkta par pāris " kapeikām " tāda pavisam vienkārša koka kastele... motīviņš tika izšūts jau gada sākumā... ieraudzīju un izšuvu, nebij ne jausmas, kā beigās noformēšu un kur likšu. Vienkārši vajadzēja un viss. Neskatoties uz to, ka shēma slikta un bez diegu kodiem...
Kad bērni nolikti gulēt, mājās iestājies sen gaidītais klusums, mocoties ar bezmiegu... tapa man tējas kastīte.... pašai liels prieks, ka vēl viens nenoformētais motīviņš ( a man vēl daudz tādu :D ) atradis savu vietu... kā saka, pirmie kucēni jaslīcina, a es neslīcināšu :D man patīk, lai ar nekas diži ūūūber kruts nafff.... ;)
Dzīvē, tā maliņa, kas iet ap izšuvumu pavisam nav spīzdīga... nezinu kapēc atkal fotoaparāts sabildē pa savam :(

...uzplaucis orhidejas ziediņš...

...manas džinsu bikses sev ir ieguvušas otru "elpu".... pie kreisās kabatas uzplaucis viens orhidejas ziediņš :)....
jāsa gan, ka uz ūdenī šķīstošās kanvas man neiepatikās bakstīt krustiņus... paši krustiņi tuvplānā ar neizskatās smuki :( tādi pašķidri.... varbūt vajadzēja šūt ar 3-4 diedziņiem ?!!! , bet nu nekas.... galu galā uz ielas neviens pie kājām nekritīs un tuvplānā krustiņus nepētīs :D a pa gabalu ir smuki... :)))

Ja kāds apgalvo, ka kritika viņu neaizskar un viņam ir vienalga- domāju, tā nav taisnība. Bet, kad tu tam izej cauri , pienāk brīdis , kad proti atšķirt graudus no pelavām, un - ja tās tiešām ir pelavas , tas tevi neskar. Bet, ja redzi graudus , sāc pārdomāt - varbūt tevī pašā ir kas tāds , ko būtu vērts apsvērt.
( N. Iksena )