Cepure

Meitucim dārziņā Cepuru balle... tad nu mums par abām tapa cepure no krepapīra kalniem :)
Atceros, kā man bērnība tādas cepures uz centāltirgus pirka vecāmāte. Ak, kādi prieki bija... uzvilkt mammas augstpapēžu kurpes, pa kluso no skapja izvilkt aizkarus, satīties viņos kā garā kleitā ar garu šlepi, galvā dāmīšu papīra cepure un siena šķūnī ar māsīcu un kaimiņu meitenēm taisīt modes skati.... eh... par to, kas bij, kad vecāmāte atklāja mūsu modes namu un tejā izmantotos materiālus ( lasīt - aizkarus) .... nu... komentāri laikam nav vajadzīgi :DDDD varat nojaust :D, bet bij tiik jautri....žēl, ka maniem bērniem vairs nav tādas iespējas taisīt modes skates siena šķūnī, ne trenkāt vistas pa vistu kūti... lab, tas jau ir pavisam cits stāsts.

somiņa meitucim

Jau labu laiku atpakaļ izšūta un sašūta somiņa meitucim. Jau biku nomīļota :)
Jāsaka, ka nomocījos nejēgā ar pašas somas sašūšanu. Ar šujmasīnu joprojām nesanāk laba draudzība + audums.... paplāns un sliiideeensssss...brrrr. Tika man tas gods izrevidēt vīra vecāsmātes padomjlaiku auduma krājumus. AAAA kādi tur ir smukumiii :) Riktīga noliktava un zelta bedre :D Ja man rokas augtu no pareizā gala, tādus smukumus varētu sašūt. Bet...gan jau ar laiku :)

pavadot veco gadu un sagaidot jauno....

... tapa man maziņš tīģerēns...:) pa vienu vakaru....pēdējais krustiņš un BB tika iebakstīts vēl vecajā gadā...Jauno tīģera gadu sagaidīju ar mazu tīģerēnu eglītē :)

apsveikums mammucim dzimšanas dienā...

....mammuča mazais galdiņš sen brēktin brēca pēc kāda smukuma :) Tad nu tapa maziņš, galdautiņš. Izšuvās dikten ātri un viegli. Žēl tikai, ka fotoaparāts " noēd" visu to košumu un spilgtumu kāds ir dzīvē :(

atslēgu piekariņš

Brāļa sievas tēvam, riktīgam pūkaino radībiņu mīlētajam, tapa atslēgu piekariņš . Tākā viņiem pašiem mājās ir savs pūkainītis- šinšila...tapa atslēgu piekariņš. Tas prieks redzot kā staro saņēmējs, nav aprakstāms. Saņēmējs esot vēl pāris dienas staigajis lepns kā pāvs :DDD
Man prieks dikten liels, ka patika. Kaut gan tāds maziņš nieciņš vien ir :) Cik maz vajag laimei....

Cerību ceļš

...cerību ceļš- tā raksturo zilo krāsu. Viena no manām viss mīļākajām krāsām. Zilā krāsa mani nomierina. Man patīk iegrimt zilas krāsas segās , spilvenos un palagos , kad gribu mieru un stabilitāti. Sajūta, kā debesīs. Kad saulīte spoži spīd un zāle zaļāka. Man patīk lūkoties tālēs zilajās , debesīs, jūrā.... Relaksēties, aizmirst ikdienas steigu, bēdas, visu slikto, sakārtot savas domas. Iedziļināties sevī.
Debesszilā krāsa simbolizē aizsardzību, mieru un iedvesmu.
Tieši tāpēc man top mani zirgi. Viss zils. Cerību krāsā. Kā ieraudzīju, uzreiz sapratu, man vajag tagad un tūlīt. Tiekot pie komplektiņa..ai kā nevarēju nociesties un sagaidīt vakaru, kad bērni pabaroti, nomazgāti un nolikti čučēt, lai ķertos klāt šūšanai. Balti zirgi jūras ( a varbūt okeāna) krastā. Man šī bilde asociējas ar kaut ko gaišu, labu, mīļu. Ar ko stipru, stabilu, gudru- kā zirgi..un cerību....zilu, zilu...viss zils....
Darbiņa gala rezultāts būs 44 x 57 cm. Šuju uz gaiši gaiši zilas 14 aidas.
Cik izmeklējos interneta plašumos, nekur neatradu jau izšūtu šo bildi. Tākā tas nav GK, bet ķīniesu ražojums, baiļojos par gala rezultātu, vai maz sanāks kas. Tāpēc sāku šūt no vidus- zirgu. Ilgi nevarēju saprast,veidojas zirgs, vai vienk krāsu mudžeklis. Pateicoties vīra uzmundrinājumiem- šuj, šuj, izšuj visu zirgu un tad čīksti..sanāk, nesanāk... esmu izšuvusi gandrīz visu zirgu un sapratusi, ka jā...būs man zilie cerību zirgi :)

............

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados,
esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām
mašīnās, kurām nebija
drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas
košās
krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu
zāļu
pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad
netaisījās
ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no
plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem
un gultņiem no
izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,
atcerējāmies, ka
aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās
ievelties dzelošos
krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu,
atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu
neviens
nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti
iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus,
un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai
un vienīgi mēs
paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens
nepalika resns, jo
mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles
dzēra vairāki
cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu
konsoļu, CD, 165 TV
kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju
skatīties multeni,
jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus
sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem
strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un
pļāpājām, par ko vien
gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie
durvīm vai
vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši
cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs
vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām
ābolus no
kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs
kaut reizi ir
pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika
pieņemti
komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens
puisis
pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā
ar problēmām
un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums
bija izvēles
brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,
atbildība, un mēs kaut kā
vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no
šīs paaudzes,
tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās
līdz tam
laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām,
mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas
mikroviļņu
krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3
cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,
ka viņiem
nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona
zvaniem tā,
it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un
ej atpakaļ,
lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies
internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es
P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus.... :)