Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti... ir visaplamākais teiciens, ko esmu dzirdējusi. Ja mēs savā prātā neliekam vienādības zīmi starp „zeme” un „valsts”, tas nozīmē, ka vēlamies atkal būt kādas citas valsts pakļautībā. Valsts esam mēs visi. NAV tiesību sūdzēties par savu vecāku zemajām pensijām, ja nemaksā visus nodokļus, par korupciju, ja piedāvā divdesmitnieku ceļu policistam, par vieniem un tiem pašiem vēžiem jau 15 gadus saeimā, ja par vieniem un tiem pašiem pats esi balsojis vai neesi balsojis nemaz, par solījumu nepildīšanu, ja ne reizi neesi izlasījis priekšvēlēšanu programmas (tu tak nemaz nezini, ko solīja)... Kāpēc speram zemes (bruģakmeņus)gaisā, ja uzzinām, ka kāds ministrs ielicis labi apmaksātā amatā sava šofera dēlu, bet sitam pa plecu māmiņai, kura safīrē sev falšu algu, lai saņemtu superīgu māmiņalgu?

Vai man viss dikti patīk? Nē, es domāju, ka nevajadzēja par katru cenu glābt Parex, uzturēt „legālās” partiju naudas mašīnas padomēs, man nepatīk dažu uzpūtīgu vadošo politiķu uzvedība un nevēlēšanās man paskaidrot, kur ieguldīs aizņemtos miljardus, man nepatīk, ka šobrīd aizņemtie miljoni vēl guļ nekustināti Valsts kasē, bet man jau procenti par tiem jāmaksā, bet... es neredzu, ka rindā pie Saeimas durvīm stāvētu feja ar brīnumnūjiņu, kas būtu gatava dāvāt mums karaļvalsti. Man nepatīk arī mana kaimiņiene, kas nekad neslauka kāpņutelpu, bet tāpēc es viņu nesūdzu tiesā , lai izliktu no dzīvokļa un nemetu akmeņus viņas logā. No tā, ka uztaisīs jaunas vēlēšanas vai nodedzinās Saeimas namu, pensijas nepaaugstināsies. Nepatīk autobuss, atlaižam šoferi?