Reiz kāds no bērniņiem, kuram teju, teju jādzimst, jautāja Dievam: -" Dzirdēju, ka Tu taisies sūtīt mani uz zemi- kā gan lai es tur dzīvoju, tik mazs un nevarīgs ?"
Dievs atbildēja: -" Esmu izvēlējies tev sargenģeli, kurš Tevi sargās un aprūpēs."
- "Bet te debesīs esmu laimīgs, varu smieties un dziedāt," nopūtās bērniņš.
-" Tavs enģelis Tev dziedās un smiesies kopā ar Tevi ik dienu." Mazuli mierina Dievs.
-" Un kā gan es sapratīšu viņu valodu ? " - nerimās bērniņš.
-" Tavs enģelis teiks Tev visskaistākos un vismīļākos vārdus. Tu sapratīsi."
Mazais tomēr nerimstas : -" Uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki- kas mani pasargās ? "
Dievs atbildēja : - " Tavs enģelis Tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta."
Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau dzirdamas balsis no zemes. Mazais vēl satraukti uzdod pēdējo jautājumu : - " Dieviņ, pirms es dodos prom, saki, kā sauc manu enģeli ? "
Dievs pasmaidīja un klusi noteica : - " Vārds nav svarīgs. Tu viņu sauksi par mammīti ."