Cerību ceļš

...cerību ceļš- tā raksturo zilo krāsu. Viena no manām viss mīļākajām krāsām. Zilā krāsa mani nomierina. Man patīk iegrimt zilas krāsas segās , spilvenos un palagos , kad gribu mieru un stabilitāti. Sajūta, kā debesīs. Kad saulīte spoži spīd un zāle zaļāka. Man patīk lūkoties tālēs zilajās , debesīs, jūrā.... Relaksēties, aizmirst ikdienas steigu, bēdas, visu slikto, sakārtot savas domas. Iedziļināties sevī.
Debesszilā krāsa simbolizē aizsardzību, mieru un iedvesmu.
Tieši tāpēc man top mani zirgi. Viss zils. Cerību krāsā. Kā ieraudzīju, uzreiz sapratu, man vajag tagad un tūlīt. Tiekot pie komplektiņa..ai kā nevarēju nociesties un sagaidīt vakaru, kad bērni pabaroti, nomazgāti un nolikti čučēt, lai ķertos klāt šūšanai. Balti zirgi jūras ( a varbūt okeāna) krastā. Man šī bilde asociējas ar kaut ko gaišu, labu, mīļu. Ar ko stipru, stabilu, gudru- kā zirgi..un cerību....zilu, zilu...viss zils....
Darbiņa gala rezultāts būs 44 x 57 cm. Šuju uz gaiši gaiši zilas 14 aidas.
Cik izmeklējos interneta plašumos, nekur neatradu jau izšūtu šo bildi. Tākā tas nav GK, bet ķīniesu ražojums, baiļojos par gala rezultātu, vai maz sanāks kas. Tāpēc sāku šūt no vidus- zirgu. Ilgi nevarēju saprast,veidojas zirgs, vai vienk krāsu mudžeklis. Pateicoties vīra uzmundrinājumiem- šuj, šuj, izšuj visu zirgu un tad čīksti..sanāk, nesanāk... esmu izšuvusi gandrīz visu zirgu un sapratusi, ka jā...būs man zilie cerību zirgi :)

............

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados,
esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām
mašīnās, kurām nebija
drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas
košās
krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu
zāļu
pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad
netaisījās
ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no
plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem
un gultņiem no
izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,
atcerējāmies, ka
aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās
ievelties dzelošos
krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu,
atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu
neviens
nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti
iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus,
un neviens
nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai
un vienīgi mēs
paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens
nepalika resns, jo
mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles
dzēra vairāki
cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu
konsoļu, CD, 165 TV
kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju
skatīties multeni,
jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus
sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem
strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un
pļāpājām, par ko vien
gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie
durvīm vai
vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši
cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs
vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām
ābolus no
kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs
kaut reizi ir
pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika
pieņemti
komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens
puisis
pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā
ar problēmām
un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums
bija izvēles
brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,
atbildība, un mēs kaut kā
vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no
šīs paaudzes,
tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās
līdz tam
laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām,
mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas
mikroviļņu
krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3
cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,
ka viņiem
nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona
zvaniem tā,
it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un
ej atpakaļ,
lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies
internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es
P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus.... :)

...aiz varavīksnes tilta....

Jūs esat redzējuši varavīksni? Debesu daļa aiz tās saucas- AIZ VARAVĪKSNES TILTA. Kad mājas mīlulis mirst, runā, ka viņš aizejot aiz varavīksnes tilta. Tur ir pļaviņas un pakalni visiem mūsu mazajiem brāļiem, lai viņi varētu spēlēties un priecāties kopā. Tur ir daudz ēdiena, ūdens un saules, lai viņiem visiem būtu silti un ērti. Visi dzīvnieki, kuri šeit bija veci vai slimi, tur atkal kļūst veseli un enerģiski, tie, kuri ievainoti vai sakropļoti, atkal ir dzīvespriecīgi kā tajās aizgājušajās dienās.
Visi dzīvnieki ir laimīgi un apmierināti. Tikai viņi visi skumst pēc tā, kurš bija viņam pats mīļākais un kurš ir palicis tur – tajā pusē. Visi tur spēlējas un draiskojas kopā, bet pienāk diena, kad kāds no viņiem sāk skatīties tālumā, viņa acis spīd, skatiens kļūst saspringts, ķermenis sāk vibrēt no nepacietības. Viņš skrien prom no pārējiem, lido pa zaļo zāli, kājas viņu nes arvien ātrāk un ātrāk.
Jā, Jūs esat pazīts. Kad jūs abi satiekaties, apķeraties pēc ilgas šķiršanās, tad nekas vairs nespēs jūs šķirt. Laimīgi skūpsti klāj jūsu seju, Jūsu roka atkal glāsta mīluļa galvu, jūs atkal skatāties viņa ačelēs kā tajā aizgājušajā, bet nekad jūsu sirdī neaizmirstajā dzīvē. Un jūs šķērsojat Varavīksnes tiltu divatā....

Nu nedrīkst mani laist vienu pašu uz veikalu pēc piena un maizītes, it sevisķi, ja tejā pašā ēkā atrodas veikals "Kumode":DDD Nespēju paiet garām neieejot un vēl jo vairāk nenopērkot kādu nieku :) Tā tiku pie diviem maziem izsūšanas komplektiņiem :) Tā, pa diviem vakariem man tapa divas mazas puķu glezniņas. Mazie ramīši nāca klāt komplektā :)
Mini ziediņi jau atraduši savu vietu pie sienas, tik tagad saprotu, ka man ar divi ir par maz...trīs lietas labas lietas, vajag trešo :)))

Dažreiz gadās tā, ka ne visas lietas notiek, kā gribētos vai kā tām vajadzētu notikt.
Bet ja tev ir ticība, tad tev jātic arī tam, ka ikviens rezultāts ir domāts tev un tavam labumam.
Bet par to tu vari arī kādu laiku nezināt…

Ne vienmēr ir tā, kā liekas.....

Divi eņģeļi ceļinieki nolēma pārnakšņot turīgu saimnieku mājās. Ģimene bija diezgan skopa un atteicās ielaist eņģeļus viesistabā. Guļas vietu viņiem ierādīja aukstā pagrabā. Kad eņģeļi bija uz cietas grīdas iekārtojušies,
vecākais no viņiem ieraudzīja sienā caurumu un aiztaisīja to. Kad jaunākais eņģelis pajautāja, kāpēc viņš to izdarīja, vecākais atbildēja : "Ne vienmēr
ir tā, kā liekas".
Nākošajā naktī eņģeļi nonāca līdz nabadzīga, bet ļoti labsirdīga zemnieka mājām. Patīkamie saimnieki mīļi uzņēma ciemiņus, cienāja ar visu, kas bija
pašiem un nolika gulēt savā gultā.
No rīta, tikko bija uzlēkusi saulīte, eņģeļi ieraudzīja zemnieku un viņa sievu gaužām raudām. Vienīgā govs, kas bija viņu ģimenes vislielākais atbalsts un vienīgais iztikas avots, bija beigta.
Jaunākais eņģelis sāka nervozēt un pajautāja vecākajam, kāpēc viņš pieļāva, lai tā notiek:
- "Pirmajā ģimenē bija viss un tu viņiem vēl arī palīdzēji;
- otrā ģimenē bija trūcīga, bet labprāt mūs uzņēma, bet tu pieļāvi, lai viņu
govs nomirtu."
"Ne vienmēr ir tā, kā liekas" - atkal atbildēja vecākais eņģelis. "Kad mēs gulējām aukstajā pagrabā es ievēroju , ka sienā ir apslēpta manta. Bet tā kā mājas saimnieki bija ļoti skopi un cietsirdīgi, es aizmūrēju caurumu sienā, lai viņi neko neatrastu.
Tad, kad mēs gulējām zemnieka gultā, nāves eņģelis atnāca pēc viņa sievas. Un es piedāvāju sievas vietā govi. Redzi, ne vienmēr ir tā, kā liekas".

.....

.... Varbūt debesis Dievam tam kungam patiešām ir izdevušās, bet... zemi viņš ir saķēpājis....

Č. Dikenss

Mammas māsiņai ....

.... manai mīļajai tantei rīt aprit 55.... Tad nu ielīdu savos kāmja krājumos un izraku dvielīti. Klāt pievienotajā shēmiņā puķītes man izskatījās ... " nekošas", tāpēc krāsas pielasīju tādas spilgtākas, jo gribējās ko vasarīgu un košu.... gala rezultāts pašai patīk ļoti. Un vēl lielāks gandarījums par paveikto darbu, jo izšuvu, sašuvu pa 4 dienām/ naktīm... prieks par to.... es šonakt gulēšūūūū :DD

..ceriņi...

.. man šāāāusmīgi patīk šie smaržīgie krūmiņi :) agrāk ceriņu laikā pa vakariem gāju uz blakus pagalmiem pa kluso zarus lauzt, lai ieliktu vāzē šo smukumu, a tagad.... man atliek tik atvērt logu un...mmmm, smaržo visa māja. It sevišķi pēc lietus... tā smarža... tagad man milzīgs ceriņu krūms aug aiz loga, i degunam prieks i acīm. A pats galvenais, nenovīst tik ātri ka vazē...:)

tīģerēna grāmatzīmīte...

Tad nu tā, uzcepu vēl vienu mazu nieciņu meituces b/d audzinatājai... savādāk, laikam jau nav smuki, ka viena tiek pie magnētiņa a otra paliek bešā.
Tad nu re, kas man sanāca no pielasītiem diedziņiem.... izskatās pēc tīģera ??? :DDD
( dzīvē krāsas ir biku košākas un sulīgākas, man jau pašai patīk.... jo....esmu riktīgs šo lielo minču fans... mājā varētu visas sienas ar tīģer tapetēm un bildēm nolipināt, ja man ļautu :DDD )

Dažreiz tu uzcel sienu ne tādēļ, lai nelaistu nevienu iekšā, bet gan tādēļ, lai redzētu, kurš vēlas šo sienu apgāzt.

... grūtības.....

Man patīk ik pa laikam aizdomāties. Man patīk ik pa laikam pasapņot. Sapņi ir labi. Tie ir veselīgi. Tie dod tev cerību piecelties pat tad, kad smagākie akmeņi sakrājušies uz taviem pleciem. Cerība nenozīmē aizgrūzt visus akmeņus un dzīvot galvu pacēlušam. Cerība nozīmē - rast centību uz mērķi, bet mērķi būvē pa gabaliņiem un, jo ātrāk tu ņemsi akmeņus, jo šķībāks un grūtāk ejams ceļš tev būs. Tāpēc nesteidzies! Sadali savus dzīves akmeņus. Lai cik nošķauti un netīri tie būtu, ja pratīsi tos novērtēt, pratīsi arī rast mieru. Bet ko gan dod miers, ja nav brīvības? Un kā iegūt brīvību, ja tev ir tik liela kaudze ar akmeņiem, ka neredzi tai pāri? Šādos brīžos man patīk iedomāties tos mazus, lai arī to daudzums nemainās, tie tomēr rada manī cerību.
Lai ko tu tagad darītu, atceries, ka vienmēr tavā ceļā trāpīsies kā bedres tā pacēlumi.

ledusskapja magnētiņš....

Pēc meitiņas pieprasījuma tapa ledusskapja magnētiņš mīļajai b/d audzinātājai. Tā kā no nākamās nedēļas mana meituce b/d pāriet uz citu grupu, pie jaunām audzinatājām, jauniem draugiem, tad mazajai ļoti gribējās , lai es izšuju ko mīļu par piemiņu viņas, nu jau bijušajai audzītei. No vairākiem motīviņiem meita izvēlējās šo Some Bunny zaķēnu. Gala rezultāts patīk tiiiikkk ļoti, ka, man nāksies šūnīt tādu pašu vai ko līdzīgu pašu ledusskapim :) Uz manu jautājumu: Varbūt tad šo zaķi atstājam, mazā atbildēja stingru - NĒ!!! Lai ar kā man patīk, bet tas būs Daigai . . . nu, man tik atliek nopūsties un ķerties pie otra zaķa " cepsanas" :)))

:DDDD

Lūdzu palīdziet mūsu ģimenei! Ekonomiskās krīzēs iespaidos esam nonākuši
> kritiskā situācijā. Pagaidāmi tā nav neglābjama, bet bez Jūsu palīdzības
> drīz būsim nonākuši bezizejā, un uz ielas. Es, atšķirībā no citiem
> palīdzības lūdzējiem, negrasos Jums melot, bet būšu, iespēju robežās, godīgs.
> Krīzes dēļ es zaudēju savu darbu. Sieva visu laiku bijusi mājsaimniece, jo
> mums ir trīs bērni. Bezdarbnieka pabalstu drīz vairs nesaņemšu. Lai gan
> bijām izveidojuši iekrājumus, tie jau sen ir izputējuši. Ja mēs drīzumā
> netiksim pie naudas, mūsu māju atsavinās un mūs visus izliks uz ielas.
Mani. Sievu. Un mūsu trīs bērnus. Uz IELAS! Mums nebūs, kur palikt, un valsts
mums ATSAKĀS palīdzēt. Uz sociāliem pabalstiem varam necerēt - tā mums skaidri
> pateica. Citi šādā situācijā varbūt sāktu stāstīt pasaciņas par to, ka bērni slimo
ar diabētu, ka paši ir invalīdi, bet es neesmu tāds. Es jau no sākta gala
> teicu, ka taisos, iespēju robežās, būt pilnīgi GODĪGS!
> Krīzes dēļ bijām spiesti bērnu izglītības fondu notērēt (aizbraucām uz
> Lasvegasu, jo mēs vēlējāmies naudu divkāršot, lai būtu papildus rezerves,
> bet krīze skārusi arī tās pilsētas ruletes galdus), tāpēc mans pilnīgi
> veselais sešpadsmitgadīgais puisis nevarēs braukt mācīties Hārvardas
> Universitātē, kā bija plānots. Meita, savukārt, nevarēs apprecēt viņas
> sociālai situācijai atbilstošu (princi, miljonāru) vīrieti, jo nebūs nauda
> Dolce&Gabanna apģērbiem. Mums arī nav nauda, lai balinātu zobus, un mums
> nekāda gaiša nākotne (it īpaši meitai un sievai) nevar būt bez žilbinošiem
> smaidiem, kuri, bez tam, vairs nav tik žilbinoši, jo nevaram vairs
atļauties tieši to zobpastu, kuru vajag, tādēļ JAU DIVAS DIENAS esam iztikuši ar
> parasto Colgate!
> Jā, un trešais bērns! Tā ir tik bēdīga situācija, ka pat par to negribu
> runāt. Kā lai četrgadīgs puika izaug gudrs un spēcīgs, ja brokastīs nevar
> ēst Belugas kaivāru; ja pusdienās nepietieks naudiņa omāriem; ja vakariņās
> nebūs ierastais Kobe steiks?
> Neierosiniet pārdot nieri, jo to ceļu jau esmu mēģinājis. Pircējs teica,
ka manas nieres esot pārāk nodzertas! Varbūt jau tā arī ir, bet Jums ir
> jāsaprot, ka lai nezaudētu savu sociālo dzīvi, es bieži vien esmu spiests
> pie rīta kafijas dzert (un viesiem piedāvāt) Hennessey XO, bet pusdienās
> bieži vien nākas malkot smalkus franču vīnus, un ja es vakarā necienāšu
> sievu ar šampanieti, tā mani pametīs un ģimene izjuks! UN TĀ BŪTU
> KATASTROFA!
> Jā - runājot par sievu, viņai arī neiet viegli. Aiz milzīgajām raizēm par
> mūsu ģimenes nākotni viņas pupi ir sākuši nošļukt, un kaut kas lietas labā
> ir jādara - ja nekas netiks darīts baidos, ka nabadzīte DARĪS SEV GALU!
> Es ļoti ceru uz Jūsu ATBALSTU un PALĪDZĪBU!
> Patiesā cieņā,
> Ainārs Šlesers ar ģimeni
> Ziedojumus lūdzu pārskaitīt uz Satiksmes ministrijas kontu:
> PVN reģ. Nr. LV90000088687
> Adrese: Gogoļa iela 3. Rīga. LV-1743
> Valsts kase, Bankas kods: TRELLV22
> konts LV85TREL2170010030000
> NEAIZMIRSTIET NORĀDĪT "IZGLĀBT ŠLESERU" KĀ PĀRSKAITĪJUMA MĒRĶI!
> P.S. IZPLATIET ŠO ZIŅU VISIEM DRAUGIEM UN PAZIŅĀM!!!
> P.S.2. Palīdziet man un manai ģimenei - tāpat, kā es palīdzēju Jums! Bez
> manis nebūtu RyanAir Rīgā, un daudzi tūkstoši latviešu šobrīd nedzīvotu
> cepuri kuldami (kartupeļus vākdami) Īrijā! Tā ir tikai viena no daudzām,
> teju neskaitāmi daudzām, lietām, ko esmu darījis savas tautas labā. Esmu
> gādājis par to, ka dažādi augsta līmeņa nozaru profesionāli atraduši savai
> kvalifikācijai atbilstošus amatus, un es esmu ļoti labs cilvēks.
> P.S.3. Laikraksts "Diena" ir vainīgs pie ekonomiskās krīzes.

Mini biskornju :)

Ceru mani krustiņmāsas stipri neklopēs :)) es ir nošpikojis ideju par biskornju- atslēgu piekariņš.

Man atslēgu piekariņi asociējas kā mazi mīļī nieciņi, nevaru iedomāties sev kabatā lielu bumbuli pat ja šūtu uz 18 aidas. Tāpēc ilgi nedomājot ķēros pie jubile auduma.
Šuvu nevis kā parasti, pāri diviem diedziņiem, bet... pa katru mazo kvadrātiņu.
Jāsaka kā ir.... man brīžam lupu prasījās. Acīm ir ko turēt, var izmežģīties :D Uz doto momentu manas acis ir sagājušas vienā čupiņā :D 18 aida liekas tagad kā 14.. mega, giga krusti.....
Bet.... tākā šis mini biskornju-piekariņš nepaliks man, tad biku atpūtināšu acis un ķeršos klāt nākamajam biskornju - manām atslēgām ar vajadzīgs tāds ņurkāmais spilventiņš :).. .ja pēc visām šitām izdarībām nepalikšu akla, acis mežģījot, tad būšu dzīvotājs :DDDD

Motīviņa izmērs 3,5 x 3,5 cm

Lieldienu kompozīcija.....

Meitucim dārziņā tika uzdots mājas darbs, izveidot Lieldienu kompozīciju no dabas veltēm. Tad nu vakar abas ņēmāmies visu vakaru, un re kas mums sanāca :) No olām, pūpoliem, sūnām, spalviņām un puķītēm ( mākslīgām gan) mums tapa divi zaķēni :))))

Mūsu Lieldienu oliņas :)

Tad nu tā, atrādu arī es, kas mums ir sanācis no olu krāsošanas :)))
Krāsainās oliņas jau vakar vakarā ar meituces palīdzību nokrasojām, laikam lieki teikt, kāda izskatījās virtuve :DD baltā galda virsma vēl uz jāņiem gan jau ka atgādinās par Lieldienām :)))
Baltās apgleznotās oliņas mēs ar vīru dabūjām dāvanā no mana brāļa :* Ar melnās tintes pildspalvas un krāsaino zīmuļu palīdzību tapušas.... man jau patīk :) vienīgais sejiņas varēja būt priecīgakas, bet mīļī tik un tā, jo zīmējis pats.... kas var būt mīļāks, kā paša roku darbs!
Brūnās oliņas ir mans veikums:))) te meita nepiedalījās, jo lapiņu tīšanas un vīstīšanas brīdī jau saldi čučēja :), bet kāds bij pārsteigums un prieks no rīta, kad iztinām no kaprona oliņas.....:)
Priecīgas Lieldienas ! ! !

Pūkainais aitas spilventiņš....:)

tad nu tā, es ir beidzot noformējis savu izšūto bābieti :)))
pašai no sākuma gribējās viņu " sēdināt" uz tašas, bet vīrs izdomāja, ka grib redzēt šo sievišķi uz spilvena.... tad nu reku i mans gara darbs....pati ne sevišķi esmu apmierināta, jo redzu kļūdas, par kurām vīrieša cilvēkam nav ne jausmas.... viņa prāt viss ir o.k:))))
tik man tiko ienaca doma prātā, ka uz aitādas spilvena labāk ko aitveidīgu šūnīt vajadzēja.....!!!!!

Dimension meitenīte.

Mēneša laikā tapa pēc meitiņas pasūtījuma DIM meitenīte.
Jāsaka kā ir, nu nepatīk man tā stiepšana un piņķerēšanās, ņemšanās ar paspartu izgriešanu ( sačakarēju rovna 3 lapas, kamēr ceturto izdevās izgriezst daudz maz taisnu- secināju, man rokas līkas:) ) Bet nu gala rezultats mani apmierina. Bilde karāsies pie sienas un tādai riktīgai appētīšanai ar deguna bāzšanu klāt ciemiņiem nesanāks ( priekšā meitas dīvāns), tad pa gabaliņu izskatās smuki, nav redzams tas, ka man rokas līkas, nemāku taisnu svītru ar visu lineālu novilkt :(
No visiem manis šūtajiem darbiņiem, šis ir pats pirmais, kas ticis noformēts līdz beigām. Tākā nākamreiz ceru jau uz labāku rezultatu pie noformēšanas....

Atkal ziema...

pāris dienas atpakaļ pa manas mājas logu pavērās šāds skats...
Sniegs gandrīz kā nokusis , pa dienu smuka saulīte, putniņi čivina, saulīte silda ,vien vārd sakot- sajūta... iestājies pavasaris...

a šorīt pieceļoties liels bij mans pārsteigums..... sniegs....
īstenībā, piegriezusies jau šī ziema, to sniegs, to slapjdraņķis, viss kūst. Sāc priecāties, beidzot visa šļura nokususi... kā bladāc...ATKAL sniegs, un ATKAL viss kūst, atkal dubļos līdz ausīm...riebj...
Gribu kā bij agrāk, manā bērnībā, ja ziema, tad ziema.. riktīga ziema, ja vasara tad vasara... a tagad....
Nē, nu šorīt man patika skats uz pasauli. No rīta vedot meituci uz dārziņu, apkārt viss balts, balts.. tik skaisti balts, un klusss. Gluži kā pasakā... Skaisti... BIJ.. no rīta...tagad tas viss smukums atkal pārvērties
šļurā...

Pulkstenis

Krāmējoties pa vecāsmātes krāmu krājumiem, izraku pulksteni. Izrādās- ejošu. Ļoti iepatikās tieši koka rāmis. Tagad gribu " apgreidot" :) un ko smuku izšūt, nomainīt bildi pa vidam.
Tad nu tāds mans " jaunais" pulkstenis izskatās pagaidām.

Tulpītes

Lai ar nepatīkama pieredze bijusi ar lielgabarīta darbinju ( Monu Lisu), tomēr nevaru noturēties pretī kārdinājumam atkal sākt šūt ko milzīgu :)))))
Šīs tulpītes jau sen mani uzrunā.Baidīja shēmas lapu skaits- 25..... Tomēr kudiš vairāk par 9 Lisas lapām ( ar rezultatu tādu ne šādu). BET....esmu redzējusi procesu un gala rezultatu- DIEVĪGI. Vēl īsti nezinu, kad ķeršos klāt. Kādu brīdi vēl nogaidīšu, ja vēl pēc mēneša- diviem, man šis darbiņš patiks tāpat kā uz doto momentu, tad ķeršos " vērsim pie ragiem" :))))) Vismaz šeit nav kvantums ar melniem krustiem :)))) sarkans, sarkans, saaaaarkansss :))))) Varu jau tagad izstēloties gatavu darbinju un pie kuras sienas :)
Eh... ja vien roku būtu par kādu pārīti vairāk, un plānu mazāk :DDDDD

Mona Lisa

..bez komentaariem... caalii jau paciiksteeju, seit pakluseesu...

MEKLĒju shēmu !!!

Ja kādai ir šim mincim shēmiņa, vai ir kur manīts, lūdzu, lūdzu padalieties ar mani. :)))

magnētiņi...

Izlozes kartībā tiku pie viena sirsnīga un mīļa magnētiņa... lielum lielais paldiesiņš - farilis -

savukart mans magnetiņš rotā - sunny - ledusskapi :)

paldies, par brīnišķīgo dienu...

Tad nu tā. Es ir bijis krustiņmāsiņu burziņā. Iepazinusies klātienē ar mīļiem cilvēciņiem. Tagad ir tik forši, katram nikam zinu seju :))) Tās emocijas pēc tusiņa..... nu nemāku aprakstīt...tas ir kaut kas tik mīļš, tik emocionāls, tik, tik.... man ir tāds prieks, ka liktens man devis tādu iespēju iekļūt jaukajā, skaitsajā krustiņu pasaulītē, iepazīties ar ļoti jaukām, sirsnīgām, mīļām krustiņmāsiņām.

mana ežu somiņa

Te nu i, mana lapočka noformēta...
( lai cik ar tas nebūtu dīvaini, shēmiņu šim ezītim man atrada vīrs :) )

pārsteigums sirsniņdienā ..:)

14.februāra rītā, mans mīļais vīriņš mani parsteidza. Tiku pie izšūšanas komplektiņiem.:) Prieks neizmērojams, jo... viens no komplektiņiem ir suņukiņš- Jorkšīras terjeriņš. Šausmīgi dievinu šos suņukiņus. Vīrs man ir apsolījis tādu uzdāvinat ( kad finanses to ļaus, bet tas jau ir cits stāsts), pagaidām būs jāizstiek ar izšūtu bildīti :) aaaa... kā es mīlu savu vīriņu....

Meitenīte jūras krastā

Ir piektās dienas vakars, mana mazā, noslēpumainā meitenite jūras krastā nu ir tikusi pie daudz maz saprotamām aprisēm :)
Mana meituce izvēlējās sev šo motīviņu. Biju jau ielikusi pie saviem lielajiem plāniem, ar domu, nāks tuvāk vasara, izšūšu.... Bet, vienu vakaru meita iesēdās man klēpī un čukst man ausī :" Mammīt, tu izšūsi man to mazo meitenīti jūras krastā, ļoti gribu tādu bildīti pie savas gultiņas." Nu ko, metu visu pie malas. Todien vēl uzzināju, ka mana mazā princese nesāks savas skolas gaitas šoruden, bet gan gadu vēlāk. Nemāku aprakstīt tās sajūtas, kas mani pārņēma, bet nolēmu, lai tur vai kas, pirmām kārtām ispildīšu bērna vēlēšanos, ja tik ļoti grib, tūliņ un tagad, lai top...

Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti... ir visaplamākais teiciens, ko esmu dzirdējusi. Ja mēs savā prātā neliekam vienādības zīmi starp „zeme” un „valsts”, tas nozīmē, ka vēlamies atkal būt kādas citas valsts pakļautībā. Valsts esam mēs visi. NAV tiesību sūdzēties par savu vecāku zemajām pensijām, ja nemaksā visus nodokļus, par korupciju, ja piedāvā divdesmitnieku ceļu policistam, par vieniem un tiem pašiem vēžiem jau 15 gadus saeimā, ja par vieniem un tiem pašiem pats esi balsojis vai neesi balsojis nemaz, par solījumu nepildīšanu, ja ne reizi neesi izlasījis priekšvēlēšanu programmas (tu tak nemaz nezini, ko solīja)... Kāpēc speram zemes (bruģakmeņus)gaisā, ja uzzinām, ka kāds ministrs ielicis labi apmaksātā amatā sava šofera dēlu, bet sitam pa plecu māmiņai, kura safīrē sev falšu algu, lai saņemtu superīgu māmiņalgu?

Vai man viss dikti patīk? Nē, es domāju, ka nevajadzēja par katru cenu glābt Parex, uzturēt „legālās” partiju naudas mašīnas padomēs, man nepatīk dažu uzpūtīgu vadošo politiķu uzvedība un nevēlēšanās man paskaidrot, kur ieguldīs aizņemtos miljardus, man nepatīk, ka šobrīd aizņemtie miljoni vēl guļ nekustināti Valsts kasē, bet man jau procenti par tiem jāmaksā, bet... es neredzu, ka rindā pie Saeimas durvīm stāvētu feja ar brīnumnūjiņu, kas būtu gatava dāvāt mums karaļvalsti. Man nepatīk arī mana kaimiņiene, kas nekad neslauka kāpņutelpu, bet tāpēc es viņu nesūdzu tiesā , lai izliktu no dzīvokļa un nemetu akmeņus viņas logā. No tā, ka uztaisīs jaunas vēlēšanas vai nodedzinās Saeimas namu, pensijas nepaaugstināsies. Nepatīk autobuss, atlaižam šoferi?

Es kaut kur lasīju, ka katram cilvēkam uz zemes ir sava vieta (nu gluži kā esot otrs cilvēks pasaulē tieši tev), tikai dažiem nelaimējas piedzimstot zem neīstajām zvaigznēm un tad drusku jāpiepūlas, lai atrastu īsto vietu...

Dzīve bez šaubām ir izcila skolotāja, taču butu labi, ja šī skolotāja izskaidrotu, kas īsti ir viņas priekšmets.....

No savar bērnības mēs aizejam uz mūžū, un tādu taku nav, kas vestu atpakaļ. Tai tālā nākotnē vien atmiņās es būšu, kur bērnu dienu birzī skaļi dzeņi kaļ....

Laiks steidzas. Bet tu pats nesteidzies. Viss atnāks, arī brīnums, ko tu gaidi. Un, kamēr gaidi, vari radīt brīnumu kadam, kurš gaida- mīļam, labam, tuvam cilvēkam. Varbūt pats kadam esi brīnums....