Šodien piebeidzu Gorjuss meitentiņu... ložņājot pa ineta plašumiem ieraudzīju, un sapratu..man vajag tūliņ un tagad. Bij iecerēts izšūt visas meitenītes, pagaidām viņas ir astoņas, meitai priekš sedziņas....bet tika nolemts, ka vajag rāmī un uz rakstāmgalda. Šoreiz paklausīju, DDD, bet zinu, ka taps vēl pāris meitentiņu no šīs sērijas.
Oriģinālā beibei melni banķiki , ģimenes balsošanā tika izlemts, ka mums nevajag drūmi melnas lentītes, nepatīk arī baltas.... tad nu tika nobalsots par violetiem ziediņiem.... bildē varbūt ne tā, bet dzīvē man dikti patīk... baiļojos, ka nu galīgi tās violetās puķes tur neiederas, baigi acīs leks .... bet dzīvajā ir feini....
Rāmis kāds nu bij mājās pa rokai, tāds tika izmantots, vismaz kā pagaidu variants... meita drusku izskaistināja, stūrītī pie rāmja pielīmēja zālīti un bizbizmārīti ....
Izlēmām, ka šoreiz zem stikla neliksim, dēļ banķikiem, lai nav pļeckainas puķes....
Bilde gan sanāca tāda, ka ostajotsa poželat lutčevo ... bet nu...
Gorjuss....Ruby
on 18.11.2010Eh, cik sen neesmu likusi atrādīšanai nevienu savu krustiņdarbiņu . Un viss dēļ slinkuma bildēt, lādēt datorā.... šūt šuju gan cītīgi.
Lai ar šodien Latvijas svētki, atzīšos, es nesvinu.... ārā riktīgs krustiņu bakstāmais laiks , tad cītīgi šuvu. Pabeidzu dažus darbiņus, pagaidām vēl nerādāmus.... špioni vai ziniet DDD
Vispirms atrādīšu kādu mīļķirbīti, jau lāāāābu laiku atpakaļ dabūju no Juka. Jau paspēts nomīļot un lietojas oooi cik labiii...lai ar vienkāršs, bet man dikten patīk...tāds maziņš, mīkstiņš ķirbēns....
.... Tagad mani kresķiki ...
Tā kā manis šūtais Popcorn lāčuks jau ir sasniedzis savus saimniekus, tad varu atrādīt, kas no manis tapa RR vienam mazam bēbītim....
..un vēl viens, jau nošmulēts un apšmucēts darbiņš...dienasgrāmatas vāciņi meitai... piekodināju, ka tagad nedrīkst nest mājās gulbīšus, pagaidām klausa... DDD
Padomā vēlreiz...
on 16.11.2010
1.Es biju darbā un man vajadzēja uzkliegt bērnam, kurš lēkāja uz skatloga dīvāna. Es pacēlu balsi, bet viņa vēl joprojām turpināja. Es kliedzu vēl skaļāk un viņa nelikās nezinis. Tad pie manis atnāca viņas mazliet vecākā māsa un teica :''Piedodiet, viņa ir kurla, es tūlīt aiziešu viņai pakaļ..''
2.Biju rokkoncertā, kur redzēju lielu, garu, nejauka izskata apsardzes darbinieku. Kad es paskatījos atpakaļ pēc kādām 20 minūtēm, pamanīju, ka viņš stāv blakus manai mammai, turot manu 10 gadus veco brāli uz pleciem, lai viņš varētu redzēt skatuvi.
3.Pirms kāda laiciņa stāvēju autobusu pieturā un tur kāda veca sieviete pārdeva mellenes. Tad pienāca puiši ap gadiem 25 un viens no viņiem ieraudzīja veco sievieti un uzreiz piegāja pie viņas un nopirka burciņu ar mellenēm, kas maksāja 2Ls, bet deva 5Ls un atlikumu neņēma. Kad viņš aizgāja atpakaļ pie drauga, tas prasīja kāpēc vispār viņam tās mellenes vajadzīgas un kāpēc nepaņēma atlikumu? Puisis atbildēja: "Iedomājies, ja tava vecmāmiņa tur sēdētu.."
4.Šodien kopā ar draudzeni biju sabiedriskajā tualetē. Es sūdzējos par to, cik mani mati izskatās nekārtīgi un nesmuki. Maza meitenīte, kura man blakus bija mazgājusi rokas teica: ''Varētu būt vēl sliktāk.'' un pacēla savu parūku." Tev vispār tādu varētu nebūt.''
5.Šodien tikko kā mans mazais 5 gadus vecais brālis ienāca istabā, es sabļāvu uz viņa, pat nepaskatoties uz viņa pusi. Kad viņš negāja prom, es pagriezos, lai bļautu vēlreiz, un ieraudzīju viņa rokās bļodiņu ar ķiršiem. Viņš bēdīgi teica: ''Piedod, es tikai gribēju padalīties ar tevi.''
6.Šodien Atlantas lidostā, savā armijas uniformā devos uz lidmašīnu - maza meitenīte pieskrēja pie manis, sagrāba roku vaicājot vai es drīz atgriezīšos no ārzemēm. Pateicu, ka būšu atpakaļ pēc 6 nedēļām. Viņa pasmaidīja un teica: ''Vai tu, lūdzu, nevari manam tētim pateikt, ka mīlu viņu. Mamma teica, ka viņš no turienes nekad neatgriezīsies.''
7.No rīta sastrīdējos ar omi (dzīvojām vienā mājā). Pēcpusdienā ap 15:00 viņa nomira un pēdējais, ko viņai teicu, bija: "Tu esi veca un stulba, tavs laiks jau sen tā kā pienācis". Es nezināju, ka viņa ir loti slima.
8.Šodien mans tēvs picas gabalu iedeva mūsu nabadzīgā dārznieka dēlam, kuram bija tikai 6 gadi. Viņš picas šķēli salocīja, ietina salvetē un nolika maliņā. Kad mans tēvs viņam prasīja, kāpēc viņš to neēd tagad, zēns atbildēja: ''Es to aiznesīšu mājās un sadalīšu ar mammu un māsiņu.'
9.Šodien mana labākā draudzene, ar kuru draudzējos jau 6 gadus, nonāca slimnīcā. Viņa bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Viņa vienmēr bija klausījusies manas stulbās, sīkās problēmas, bet es nekad viņai neprasīju, kā jūtas viņa, vienmēr likās, ka viņa ir laimīga.
10.Šodien es izlasīju par zēnu, kura mamma teica, ka dzīves atslēga ir prieks. Kad viņš aizgāja uz skolu, skolotāja skolēniem prasīja, par ko viņi vēlas kļūt, kad izaugs lieli. Zēns teica būt laimīgam. Skolotāja teica, ka viņš nav sapratis doto uzdevumu. Mazais zēns teica, ka viņa nav sapratusi dzīvi.
11.Šodien tāpat kā citus rītus mans vīrs aiznesa puķes savai mātei. Viņai ir Alcheimera slimība un viņa nemaz nezina, ka viņš to dara katru rītu. Bet viņš to dara tik un tā.
12.Šodien, pēc tam, kad redzēju kā manu suni sabrauc automašīna, es sēdēju uz ceļa turot viņu un raudot. Un pirms viņš nomira, viņš nolaizīja asaras no manas sejas.
13.13 gadus veca meitene bija slima ar retu asins slimību. Viņai vajadzēja asinis un viņas 5 gadus vecajai māsai bija īstā asins grupa. Ārsti par to pateica mazajai māsai un viņa piekrita. Kad ārsti bija beiguši noņemt asinis viņa paskatījās izbrīnīta un teica: ''Pagaidiet jūs aizmirsāt paņemt pārējās!'' Meitenīte bija domājusi, ka viņa māsai atdos visas savas asinis.
14.Es esmu 3. klases audzinātāja. Lielākajai daļai bērnu ir mazas zīmītes pusdienu maisiņos no vecākiem. Vienu meitenīti tēvs ir pametis un viņas māte ir atkarīga no narkotikām, bet viņas 12 gadus vecais brālis vienmēr uzraksta ''es tevi mīlu'' uz viņas brūnā pusdienu maisiņa.
15.Mana meita iet uz bērnudārzu, kurā arī iet akls puisītis. Viņa nesaprata, ko tas nozīmē, tāpēc es paskaidroju. Nākamajā dienā, kad gāju viņai pakaļ, es viņu atradu aizvērtām acīm sēžot pretī aklajam zēnam, stāstot kā izskatās koki un puķes un mazais zēns smaidīja.
16.Šodien ap pusdienlaiku iegāju kafejnīcā un jautāju: ''Vai es lūdzu varētu dabūt vienu Latte?'' Puisis aiz letes pasmaidīja un to pasniedza. Kad es vilku ārā naudu, viņš teica: ''Šis dzēriens uz mana rēķina. Jūs esat pirmā persona, kas šodien pateica ''lūdzu''.
17.Manam sunim ir trīs kājas. Lielākā daļa cilvēku viņu tādēļ neglauda. Maza meitenīte apmēram 5 gadus veca pieskrēja un vairākas reizes noskūpstīja viņam ausis. Viņa teica: "Kur ir viņas kājiņa? Ja viņai vienu vajag, es varu iedot. Viņai to vajag vairāk nekā man." Es nespēju beigt smaidīt.
18.Šodien es runāju ar vecmammu par mīlestību. Es prasīju viņai: "Kad tu zini, ka kādu tiešām mīli?" Viņa mirkli paklusēja un atbildēja: "Kad tu viņus zaudē.
19.Es skolā noskrēju 50 m visātrāk par visiem...Es skraidīju un lielījos, ka man ir ātrākās kājas.. lielījos, lielījos līdz brīdim, kad sadzirdēju, ka kāds raud, paskatījos pa labi un ieraudzīju zēnu bez kājām ratiņkrēslā, kas skatījās man tieši acīs un smagi raudāja.No tās reizes es vairs nelielos, ka es kaut ko fiziski varu vairāk par kādu citu.
Prātoju, vai “vēlēties” un “vajadzēt” ir sinonīmi vai antonīmi... Vai varbūt “gribēt” un “vēlēties” ir viens un tas pats? Un vai “vēlēties” ir kā, zvaigznei krītot, ievēlēties vēlēšanos...?! Un ja es ievēlēšos, vai pietiks ar to, ka cerēšu? Vai varbūt es nepietiekami TICU...! Mērķtiecība noved pie mērķa, vajag pēc tā ļoti censties un ticēt, patiesi noticēt... jo mēs dzīvojam brīnumainā pasaulē, un ticot brīnums rodas
