Lai ar nepatīkama pieredze bijusi ar lielgabarīta darbinju ( Monu Lisu), tomēr nevaru noturēties pretī kārdinājumam atkal sākt šūt ko milzīgu :)))))
Šīs tulpītes jau sen mani uzrunā.Baidīja shēmas lapu skaits- 25..... Tomēr kudiš vairāk par 9 Lisas lapām ( ar rezultatu tādu ne šādu). BET....esmu redzējusi procesu un gala rezultatu- DIEVĪGI. Vēl īsti nezinu, kad ķeršos klāt. Kādu brīdi vēl nogaidīšu, ja vēl pēc mēneša- diviem, man šis darbiņš patiks tāpat kā uz doto momentu, tad ķeršos " vērsim pie ragiem" :))))) Vismaz šeit nav kvantums ar melniem krustiem :)))) sarkans, sarkans, saaaaarkansss :))))) Varu jau tagad izstēloties gatavu darbinju un pie kuras sienas :)
Eh... ja vien roku būtu par kādu pārīti vairāk, un plānu mazāk :DDDDD
Tad nu tā. Es ir bijis krustiņmāsiņu burziņā. Iepazinusies klātienē ar mīļiem cilvēciņiem. Tagad ir tik forši, katram nikam zinu seju :))) Tās emocijas pēc tusiņa..... nu nemāku aprakstīt...tas ir kaut kas tik mīļš, tik emocionāls, tik, tik.... man ir tāds prieks, ka liktens man devis tādu iespēju iekļūt jaukajā, skaitsajā krustiņu pasaulītē, iepazīties ar ļoti jaukām, sirsnīgām, mīļām krustiņmāsiņām.
14.februāra rītā, mans mīļais vīriņš mani parsteidza. Tiku pie izšūšanas komplektiņiem.:) Prieks neizmērojams, jo... viens no komplektiņiem ir suņukiņš- Jorkšīras terjeriņš. Šausmīgi dievinu šos suņukiņus. Vīrs man ir apsolījis tādu uzdāvinat ( kad finanses to ļaus, bet tas jau ir cits stāsts), pagaidām būs jāizstiek ar izšūtu bildīti :) aaaa... kā es mīlu savu vīriņu....
Ir piektās dienas vakars, mana mazā, noslēpumainā meitenite jūras krastā nu ir tikusi pie daudz maz saprotamām aprisēm :)
Mana meituce izvēlējās sev šo motīviņu. Biju jau ielikusi pie saviem lielajiem plāniem, ar domu, nāks tuvāk vasara, izšūšu.... Bet, vienu vakaru meita iesēdās man klēpī un čukst man ausī :" Mammīt, tu izšūsi man to mazo meitenīti jūras krastā, ļoti gribu tādu bildīti pie savas gultiņas." Nu ko, metu visu pie malas. Todien vēl uzzināju, ka mana mazā princese nesāks savas skolas gaitas šoruden, bet gan gadu vēlāk. Nemāku aprakstīt tās sajūtas, kas mani pārņēma, bet nolēmu, lai tur vai kas, pirmām kārtām ispildīšu bērna vēlēšanos, ja tik ļoti grib, tūliņ un tagad, lai top...
Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti... ir visaplamākais teiciens, ko esmu dzirdējusi. Ja mēs savā prātā neliekam vienādības zīmi starp „zeme” un „valsts”, tas nozīmē, ka vēlamies atkal būt kādas citas valsts pakļautībā. Valsts esam mēs visi. NAV tiesību sūdzēties par savu vecāku zemajām pensijām, ja nemaksā visus nodokļus, par korupciju, ja piedāvā divdesmitnieku ceļu policistam, par vieniem un tiem pašiem vēžiem jau 15 gadus saeimā, ja par vieniem un tiem pašiem pats esi balsojis vai neesi balsojis nemaz, par solījumu nepildīšanu, ja ne reizi neesi izlasījis priekšvēlēšanu programmas (tu tak nemaz nezini, ko solīja)... Kāpēc speram zemes (bruģakmeņus)gaisā, ja uzzinām, ka kāds ministrs ielicis labi apmaksātā amatā sava šofera dēlu, bet sitam pa plecu māmiņai, kura safīrē sev falšu algu, lai saņemtu superīgu māmiņalgu?
Vai man viss dikti patīk? Nē, es domāju, ka nevajadzēja par katru cenu glābt Parex, uzturēt „legālās” partiju naudas mašīnas padomēs, man nepatīk dažu uzpūtīgu vadošo politiķu uzvedība un nevēlēšanās man paskaidrot, kur ieguldīs aizņemtos miljardus, man nepatīk, ka šobrīd aizņemtie miljoni vēl guļ nekustināti Valsts kasē, bet man jau procenti par tiem jāmaksā, bet... es neredzu, ka rindā pie Saeimas durvīm stāvētu feja ar brīnumnūjiņu, kas būtu gatava dāvāt mums karaļvalsti. Man nepatīk arī mana kaimiņiene, kas nekad neslauka kāpņutelpu, bet tāpēc es viņu nesūdzu tiesā , lai izliktu no dzīvokļa un nemetu akmeņus viņas logā. No tā, ka uztaisīs jaunas vēlēšanas vai nodedzinās Saeimas namu, pensijas nepaaugstināsies. Nepatīk autobuss, atlaižam šoferi?